Pīpes, cīgas, smēķi …

Mani labu laiku nomāc jautājums – kāda jēga ir smēķēt? Šo jautājumu esmu uzdevusi vairākām personām, kuras aizraujas ar šo netikumu. No viņiem saņēmu šādas atbildes:
„Es jau nesmēķēju! Es smēķēju tikai tusiņos…” vai arī

„Es nezinu…”

Ko lai saka – ļoooti „pārliecinošas” atbildes. Kas Jums liekas patīkams šajā procesā???

Jūs bojājat savu veselību; pēc kārtējās cīgas smirdat jau pa gabalu; paciņas dārgi maksā; zobi paliek dzelteni, sliktākajā gadījumā pelēki; pie tam, Jūs arī bojājat plaušas tiem cilvēkiem, kuri nepiekopj šādu procedūru. Nu labi, varbūt sievietes var priecāties, ka smēķējot mazinās apetīte, tātad, tas ir veids, kā nokristies svarā. Vai arī domas, ka tas ir veids, kā mazināt stresu. Jauki, tu mazini stresu, nopīpējot paciņu dienā un vēlāk vari sākt stresot par to, ka nav nokūpināta kārtējā cigaretes deva.

Riebums mani pārņem iedomājoties to cilvēku, kuras otra pusīte ir kaislīgs smēķētājs. . Prātā ir aina, kuru bieži nākas redzēt – čalis cītīgi ievelk dūmu, to teatrāli izpūš un pēc tam kaislīgi nosūcas ar blakus stāvošo draudzeni. Mmm, cik fantastiski ir skūpstīties ar kādu, kurš ož un laikam jau arī garšo pēc cigarešu fabrikas. Manam radiniekam nepaveicās. Viņš man atklāti teica, ka ir sajūta, it kā skūpstītu pelnu trauku. Daži saka, ka tā nav, bet šis ir pierādījums pretējam. Par laimi, man nav jāsadzīvo ar ko tml.!

Un, kas tas par tizlumu – smēķēt tusiņos? Ievelkot dūmu tikai šādās svētku reizēs, ballīte liekas krutāka? Drīzāk tā ir kaut kāda veida pašapliecināšanās drauģeļiem, ar kuriem ikdienā nav jāsatiekas. Tas ir veids, kā pierādīt, ka tu arī esi stilīgs… (Tās ir tikai manas domas). Ir zināmi gadījumi, kad šāda vienkārša uzsmēķēšana tusiņos noved pie atkarības.

Ohh un kas mani visvairāk fascinē – ōmītes un ōpīši, kuriem starp pirkstiem ir cīgas. Varbūt viņi vēlas pierādīt, ka smēķēšana nenogalina. Bet visvairāk esmu šokēta redzot to, ka māmiņas vai tēti smēķē blakus savam mazajam bērnam. Es ko tādu nevaru pieņemt!! Stāvot garā rindā pēc e-talona, ar dusmām noraudzījos, kā divas padrugas sarunājās un smēķēja, kamēr viņām tieši pa vidu stāvēja apmēram 3 gadus vecs puisītis. Un nožēlojams skats bija arī tad, kad acīm redzami nabadzīga sieviete okšķerēja pa miskastēm, lai atrastu lietojamu benčiku. Ja tev nav naudas, tad varbūt nesmēķē?! Labāk nopērc maizi vai ko tml.!

Atzīstos, ka neesmu labāka, jo esmu mēģinājusi pīpot. Vismaz ieguvu priekšstatu par to, cik bezjēdzīgs un smirdīgs ir šis pasākums. Un ūdenspīpe man sāk izraisīt līdzjūtību pret savām plaušām, kopš brīža, kad apmeklēju anatomikumu.

Ļoti vēlētos iegūt pārliecinošas atbildes no tiem, kuri smēķē. No malas uz viņiem skatos ar neizpratni un saviebtu seju.

Kārtējais sieviešu bezsakars…

Meitenes gan jau zina, kā ir tajos brīžos, kad garastāvoklis liek pašai izbrīnīties un palikt neizpratnē, jo nāk bimbulis par neko. Še ku reku, arī man pienāk tāda diena. Tāpēc šoreiz tāds bezsakarīgs raksts.

Sava garastāvokļa iespaidā sāku domāt par cilvēku attiecībām. Precīzāk sakot, par pārīšiem. Ir dažādas variācijas par to, kāda tipa cilvēki t.s. saiet kopā. Mēdz teikt, ka stiprā dzimuma pārstāvju pusītes ir līdzīgas viņu mammām. Vai arī, ka pāri veido personas, kuru intereses ir līdzīgas vai arī pavisam otrādāk – pilnībā atšķirīgas.

Lai vai kā, es tā aizdomājos (kārtējo reizi), ja jau divas personas iepatīkas viens otram, kā rezultātā viņi dibina attiecības, tātad viņi ir apmierināti viens ar otru (savādāk jau nebūtu veidojuši attiecības). Tagad sāku domāt par to, vai tā ir īsta patika, ja viens no partneriem vēlas pilnībā mainīt otru? Ja partneri neapmierina otras pusītes apģērba gaume, matu griezums, gaita, uzvedība un tam līdzīgas lietas, tad kāpēc viņš vispār vēlas būt kopā ar tādu personu? Protams, neviens nav perfekts, bet, manuprāt, ja tev kāds ļoti patīk, tad tu spēj sadzīvot ar otras personas tikumiem un netikumiem. Vai otras personas pārveidošana pēc saviem ieskatiem ir pieņemama attiecībās?

Nu labi, piekrītu, ka mēs reizēm paši sevi neredzam no malas. Tāpēc ir labi, ja ir personas, kas spēj norādīt uz tavām nepilnībām, kuras pats nespēj saskatīt, tādējādi tu vari uzlabot sevi. Bet ir atšķirība vai par tavām nepilnībām vairāk kā gadu norāda kāds paziņa, vai arī cilvēks, ar kuru dali savas jūtas. Kā jau teicu, tas liek aizdomāties vai persona, kura nemitīgi cenšas uzlabot savu partneri, vispār vēlas būt kopā ar tādu cilvēku.

Tā nu ir sanācis, ka es sāku šaubīties, vai es esmu vajadzīga cilvēkam, kas nespēj samierināties ar to kāda es esmu. Man nākas kārtējo reizi noniecināt sevi, jo es neesmu tāda, kādu mani gribētu redzēt citas personas. Man jau tā ir vesela virkne kompleksu, bet ja man šai virknei ir jāpievieno klāt kaut kādi debīli papildinājumi, piemēram, mana neseksīgā gaita, jo es negrozu gurnus, čolka, kas liek izskatīties pēc bērna, tad piedodiet, atvainojiet, bet nebrīnieties par manu uzvedību un šo bezjēdzīgo rakstu!

Sex and other stuff

Pēdējā laikā nākas bieži lasīt dažādus atgadījumus, kas saistīti ar seksuālām tieksmēm. Piemēram, kāda māte liek savam 12 gadus vecajam dēlam ar viņu pārgulēt. Šai mātei ar savu dēlu bija nepilni 200 seksa akti, līdz par to uzzināja puiša skolas biedri, līdz ar to, arī policija. Tad vēl, kādi puiši ar kādu koka mietu izvaro kādu citu puisi. Nav jau ilgi jādomā, kur koka miets tika bāzts. Kādā klasē, kur mācās meitenes, kuras sasniegušas 15 gadu vecumu, rada spiedienu vienai no klases biedrenēm, jo viņa nav kruta. Redz’ šamā vēl ir jaunava. Hmm ko darīt? „Draudzenes” viņu aizvelk uz mežu, kur jaunavu gaidīja kāds, kas viņu spēs padarīt par tādu pašu kā pārējās klases biedrenes. Rezultāts – meiteni izvaroja kāds maniaks, kurš viņu beigās nogalināja. Nav pat jēga uzskaitīt visus tos gadījumus, kad pedofili izvaro meitenes vai pat puišus, pēc tam nogalinot, bet labākajā gadījumā, atstājot dzīvus.

Piemēru ir ļoti daudz. Sāku uztraukties par savu drošību, jo esmu topošā studente un bieži nāksies pārvietoties ar sabiedrisko transportu vēlās pēcpusdienās. Protams, ka es varētu būt labs upuris kādam, kura prātu ir apsēdušas seksuālas, slimīgas tieksmes. Nav jābūt psihopātam, lai būtu gatavs uz ko tādu. Pat kādi vīrieši, kuri jau sen nav „nogrūdušies” var būt gatavi uz ko tādu.

Bet vairāk mani pārsteidz jaunieši, tādi, kuri nav sasnieguši pilngadību. Tā vien liekas, ka kopš brīža, kad gandrīz jebkuram ir pieejams internets, cilvēki kļūst samaitātāki. Visas tās porno filmas rosina pusaudžos vēlmi pēc seksa. Tāpēc tas vairs nav nekāds pārsteigums ja meitenei jau 14 gados ir bijuši divi aborti. Vai arī astotās klases meitene visticamāk nevarēs pabeigt pamatskolu, jo drīz laidīs pasaulē bēbi.

Pēdējais zvans bija kā kronis maniem uzskatiem. Devītās klases meitenes bija saģērbušās kā dāmas, kas taisās iet uz klubu, lai atrastu kādu veci ar ko tualetē padraiskoties. Kleitas knapi nosedza pēcpuses, kurpes ar tik augstiem papēžiem, kādus labi ja es savā vecumā varētu atļauties uzvilkt, dekoltē tādi, ka nelielās bumbas rēgojas.

Sāk palikt bail iedomājoties, kas būs tālāk. Jau tagad viss apkārt notiekošais liekas šausmīgs.

Klusums

Sievietēm (filmās) ir raksturīgs sacelt lielu brēku par aizmirstiem jubileju datumiem. Tad vīriem tik draudēts ar čuguna pannu, mīklas rulli vai citiem aukstajiem ieročiem. Ģimenes skandāls, ja runājam populistiski. Skaitļi un datumi nekad nav bijusi mana stiprā puse. Aizmirsu arī par savu mazulīšu- asmēlīšu pirmo dzimšanas dienu. No tā var izsecināt tikai vienu- nākotnē būšu so-so māte.

Tikai pirms gada dažu stundu laikā tika uzcepta ideja veidot asmēlīgu blogu, lai ne tikai pašiem, bet arī citiem būtu prieks. Ar pāris dumjām frāzēm likt cilvēkiem pasmaidīt. Kaut vai ar lūpas kaktiņu. Dzemdības noritēja veiksmīgi, un visi četri vecāki likās patiesa entuziasma pilni. Ņēmāmies līdz vēlai vakara stundai, lai savu emuāru izveidotu pēc iespējas acij un  ausij tīkamāku.

Bet kā jau visi jaunie vecāki, arī mums reiz gribas atpūsties. Draudzība kļuva tāda pašķidra, un asmēļi tika piemirsti. Te nu varam secināt, ka nekādi dižie blogotāji no mums nesanāca. Var jau uzrakstīt pāris rakstus par kaimiņu urlām, tualetes papīru vai penāli, meitenēm un mīlestību, bet ar laiku radīšanas šarms izgaisa. A kam tagad viegli…

Un es sirsnīgi pateicos tiem pāris desmitiem cilvēku, kas, neskatoties un asmēļos patstāvīgi valdošo klusumu, tik un tā katru dienu ienāk un izlasa vismaz vienu rakstu. Jo sajūtas, kad kāds cits novērtē tavu pusstundas darbu, ir neaprakstāmi patīkamas.

Spodra

Grauzdētas tarakāna kājiņas

- Oficiant! Kāpēc mana kafija ož pēc nemazgāta vīriešu čibrika!!! – Kungs! Pamēģiniet turēt tasīti ar otru roku!

Man nekad nav paticies ēst ārpus mājas. Vai tas būtu bistro, kafejnīca vai arī restorāns, man vienmēr liekas, ka pavārs nav no tiem tīrīgākajiem cilvēkiem. Iespējams, tas ir tikai iespaids, ko uz mani atstāj Sirmā ēdienkaratē, jo Mārtiņš ir viens varen’ šmucīgs ēdienmeistars. Laikam jau es viņa mākslas darbu nevarētu ieēst. Un kā var zināt, vai tieši pirms manas porcijas pienešanas, oficiants nav kasījis dibenu vai urbinājis degunu?

Iespējams tāpēc es pēc iespējas retāk izmantoju sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. Es zinu, esmu šausmīgi paranoiska, bet labāk lai tā paliek, ja tas mani pasargā no skrejamā vēlāk.

Turklāt labāk par priviliģētu ēšanu kādā restorānā, man patīk rosīties virtuvē. ( Šeit Alnis Briedis noteikti smīnēs un teiks: Pareizi, sieviete. Virtuve ir tava īstā vieta!) Jā gan, gatavošana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm, taču tiklīdz lieta nonāk līdz trauku mazgāšanai, es kļūstu par vīrieti un sastutēju kājas gaisā.

Varam secināt, ka no manis iznāks so-so mājsaimniece. Būs vien jānolīgst kāda kundzīte, kas mājas darbus paveiks manā vietā. Vai arī jāsaražo tik daudz knēveļu, lai viņi visu izdara manā vietā.

Studentam pa pēdām!

Nemaz nenožēloju par to, ka es pieņēmu izdevību paviesoties RTU un izpētīt studenta dzīvi jau savlaicīgi! Tādēļ es labprāt padalītos ar jums savos iespaidos. Man bija iespēja pavērot ikdienu RTU materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē, kura atrodas Ķīpsalā, netālu no Olimpias.

Jau sākumā mani iespaidoja universitātes lielums. Manas skolas šaurais gaitenis tagad liksies pavisam šaurs. Tomēr ēku iekštelpas nav pārāk glītas. Liekās, ka dzīvoju padomju laikā, jo var spriest, ka nav veikti nekādi kosmētiskie remonti jau vairākus gadus.

Pirmā lekcija bija civilā aizsardzība, kura sakās pulkst. 8:15. Galdi un krēsli nebija ērti, bet pati auditorija bija liela. Tādēļ pasniedzējs runājot, izmantoja mikrofonu. Bija ļoti noderīgi paklausīties par to, kā rīkoties ugunsgrēka gadījumā. Man pat izdevās aprēķināt to, cik kvadrātmetri būs aizdegušies pēc 1-nas, 3 vai 11 minūtēm. Bet bija grūti klausīties, jo traki nāca miegs un krēsli arī nebija no ērtajiem. Bet neskatoties uz to, ka lektors runāja ar izteiktu krievu akcentu, viņa stāstījums bija ļoti izsmeļošs un interesants. Pēc apmēram pusotras stundas, lekcija bija beigusies.

Pēc tam nācās iet uz citu ēku. Rausties vien uz piekto stāvu, kurā noritēja kaut kas līdzīgs zīmēšanai. Tur es satiku vēl divas „ pēdotājas” , bet ar viņām nerunāju, jo sāku zīmēt kaut ko līdzīgu krēslam, kamēr pārējie studenti skicēja kādas mājas iekštelpu (tā bija viņu ieskaite – viņiem iedeva tādu kā mājas plānu, kurā vēl bija kādas mēbeles un viņiem to visu dzīvē neredzot, vajadzēja uzskicēt tādu kā skatu no iekšpuses). Nu jāā, ļoti, ļoti nožēloju, ka mums vidusskolā nav nekādas miņas no vizuālās mākslas. Ir tā, ka vari iet prom, kad tu vēlies vai arī tad, kad jau esi pabeidzis. Tādēļ lekcijas nebeidzas kādā konkrētā laikā.

Pēc tam devos paēst tur pat Olimpiā. Teikšu godīgi – bija diez gan gardi. Visapkārt bija pilns ar studentiem.

Pēc tam devos uz pēdējo lekciju, kura sākās 13:30. Priekšmets diezgan interesants – vajag taisīt kastītes un visādas citādas lietiņas. Mana kastīte sanāca diezgan neprecīza. Pasniedzēja vēl ik pa laiciņam pienāca man klāt un palīdzēja. Bija sajūta, ka es pēc stundām esmu aizgājusi uz kādu radošo darbu pulciņu. Jocīgi tas, ka nodarbībā bija tikai viens puisis, kuru es pie tam pēdoju. Visas pārējās bija meitenes, kuras pārsvarā pļāpāja ar pasniedzēju.

Tādi kā secinājumi – gribi nākt uz lekcijām, tad ej, negribi – neej. Studenti neciena pasniedzējus, jo pļāpā lekcijās. Lekcijas laikā iziet pīpēt un ja grib, tad iet prom ātrāk. Vai arī atnāk uz lekciju un ja darāmais liekas nevajadzīgs, tad vienkārši iet prom. Savas āra virsdrēbes jāstaipa tāpat līdzi, jo nākas iet no vienas ēkas uz otru, bet pirmajā stāvā ir arī garderobes. Nedaudz smieklīgi bija tas, ka pasniedzēji neatšķīra mani no studentiem. :D Priecājos, ka tagad man ir radies priekšstats par to, kāda ir studentu dzīve, kura drīz vien kļūs par manu ikdienu!

Randiņtēma

Pastāstīšu Jums kā man ar randiņiem gāja. Ir atļauts skaļi smieties un es ceru, ka mana pieredze kaut nedaudz uzlabos šo lietaino dienu.

Tas notika vēl tad, kad beidzot biju nomainījusi savu draugu loku. No maziem, ķērcošiem krieveļiem, kuriem romantiskākā jūtu izrādīšana bija košļenes iespļaušana manos matos, līdz latvju bāleliņiem.  Biju tāds žirgts meitēns, gadi tā ap 12. Dzimšanas dienā biju saņēmusi savu pirmo mobilo ( Nokia 3310 ) un tas tad arī palīdzēja man iepazīties ar puisēnu, kas toreiz bija kādus trīs gadus vecāks par mani. Sauksim viņu par Visvari.

Joks jau bija liels. Es, tāda ķiķinoša mamzele, vakaros sēdēju zem segas un gaismas ātrumā spaidīju mobilā pogas, rakstot Visvarim mazliet skumjas vēstules un sajūsmā spiedzot ik reizi, kad šamais atsūtīja kādu dzejolīti ( Toreiz es pat domāju, ka viņš tās dzejas rindas raksta pats. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija standarta teksts, kas atrasts internetā ), kas tad arī uzlaboja manu garastāvokli.

Kādu nedēļu tā arī sarakstījāmies, teksti kļuva aizvien jēlāki un mēs izlēmām satikties. Protams, ka mīlestība jau mums bija tāpatās, kaut arī viens otru nemaz nebijām i acī redzējuši. Domāts- darīts!

Sestdien, apbruņojusies ar draudzenes balstošo plecu, mēs abas gājām uz norunāto vietu.  Tiklīdz izgāju no mājās, tā dūša bija papēžos un jau domāju kā tikt atpakaļ. Nebija izdevības. Kamēr stāvējām un gaidījām, radās ideja, ka jānopērk pa čipsu pakai, jo nu kā tad mēs bez cienasta.  Paliku es viena,  kamēr mana mamzelīgā draudzene aizļepatoja pēc santīmiem uz mājām.

Un te pēkšņi redzu- nāk divi man pretī. Aha, arī viņš zaķpastala paņēmis līdzi draugu. Bet es palikusi viena. Man bija vajadzīgas tikai pāris sekundes, lai izlemtu un nākamajā minūtē es jau skrēju uz mājām. Pa ceļam vienu aci uzmetu draudzenei, kas jau nāca atpakaļ un izveicīgi izvairījos no viņas.  Pagāja piecas minūtes un biju mājās

Ja domājat, ka stāsts ar to beidzas, jūs maldāties. Precīzi pēc piecām minūtēm, kopš biju aizslēgusi aiz sevis durvis, atskanēja durvju zvans. Protams, visi trīs atnākuši mani meklēt.

Rezultāts bija pavisam vienkāršs- mana mamma pateica, ka esmu dušā. :D Nu  laikam jau nebija lemts. Pēc tās reizes, Visvaris man atsūtīja vienu īsziņu uz kuru es neatbildēju un vairāk arī viņu redzējusi neesmu.

Kāda es toreiz biju zaķpastala…

David Nicholls- One Day

David Nicholls- One day

Sākšu ar to, ka grāmatas man patīk lasīt oriģinālvalodā. Un patiesībā izvēle valodu ziņā jau nav liela- latviešu vai angļu. Varētu jau arī krievu, bet ir milzīgs slinkums katru vārdu burtot, mēģinot izlocīt mēli. Tāpēc krievu autoru darbus gan lasu tulkotus.

Literārās orģijas būs mans kaktiņš, kur kāds slinkummaiss varēs smelties idejas literatūras referātam pēdējā naktī pirms nodošanas, vai arī vienkārši pameklēt kaut ko, kas tuvāks sirdij.

Viena no pēdējām grāmatām ko izlasīju bija Devida Nikolsa (David Nicholls) „One day” jeb Viena diena.  Tik daudzi cilvēki,  kurus pazīstu, šo grāmatu jau bija izlasījuši ( turklāt lielākā daļa nespēja vien beigt sajūsmināties par to ) un arī es ļāvos grāmatas burvībai.

Stāsts koncentrējas uz divu cilvēku dzīvi divdesmit gadu laikā.  Tie, kas gaida milzīgu action vai erotiskas seksa ainas, var atstābt. Smukais angļu rakstnieks visu pasniedz eleganti un bez nekādas vulgaritātes, kā tas nu jau sāk parādīties jaunākajos latviešu autoru darbos ( jo citādi jau viņi pelēko latvieti nemaz nemāk pārsteigt).

Tātad Emma un Deksters ( diemžēl no paša sākuma, galvā visu laiku skanēja džingls no Dekstera laboratorijas) satiekas pavisam jauni, nepieredzējuši un mazliet naivi. Izveidojas draudzība ar mazumiņu iekāres (un piekritīsiet taču, ka nemaz citādi starp vīrieti un sievieti nemēdz būt), kas ilgst divdesmit gadu garumā.

Jāatzīst, ka galvenie varoņi mani uzreiz uzrunāja. Viņu satīriskās sarunas lika smieties balsī, Deksters savā vieglprātībā mani noveda līdz baltajām pelītēm un es biju nikna, kad viņš uzvedās kā nobijies tīnis. Emma nekad nebija perfekta mūsdienu sieviete, patiesībā viņa bija pretējais. Gulēt ar savu priekšnieku viņa kabinetā uz veca paklāja, kamēr viņa sieva mājās gaida savu mīļo vīru? Tas nav nekas nepieredzēts, tomēr kā jūtas Emma, un vēl vairāk- kāpēc viņa to dara?

Ir satriecoši noskatīties kā mainās divu cilvēku dzīves tikai divu dekāžu laikā.  Protams, ka draudzība agri  vai vēlu pārvēršas mīlestībā. ( Man pat šķiet, ka maza šķipsniņa mīlestības tajā visā bija jau pašā sākumā.) Taču vēl interesantāk par rezultātu ir redzēt kā daži sapņi piepildās, citi- sabrūk pēc pirmā mēģinājuma, un kāda ir viņu realitāte tad, kad viss jau tiek izsapņots.

Šī grāmata neiztika bez asarām. Kad visu laiku biju cītīgi sakodusi zobus, ticējusi happily ever after beigām, viena rindiņa mani pilnīgi izsita no sliedēm. Bimbāju kā maza meitene, taču tajā pašā laikā sapratu, ka visskaistākie mīlas stāsti ir ar slapjām beigām.

P.s. Nākamajā gadā gaidāma grāmatas adaptācija kinofilmā. Galvenajās lomās- Anna Heteveja un Džims Sturgess

Modernais cilvēks vs Pasaule

Izglāb pasauli

Manas lielākās bailes vienmēr ir skārušas nākotni. Ne tikai manu personīgi, bet pasaules nākotni kopumā. Ja es pieļauju kādu kļūdu, visdrīzāk, tuvākā vai tālākā laikā, tas viss nāks atpakaļ. Taču es neesmu vienīgā, kas katru dienu kļūdās, un par to diemžēl jāmaksā visai pasaulei. Kādu putru esam savārījuši, tāda arī jāizstrebj.

Mani draugi nevar vien sagaidīt, kad beidzot noliks tiesības un varēs stūrēt savu smirdīgo kasti, kur tik sadomās. Jo cilvēks taču galvenokārt domā par savu komfortu, taču nepadomā cik ērti ir zemei, kamēr viņu apbraukā miljardiem pirdošu metāla braucamrīku. Smird, ka nemetās…

Kāds ir mūsdienīgs, veiksmīgs cilvēks? Viņam noteikti ir divas brangas mašīnās- viena darba, otra personīgā. Lai kāds nepadomā, ka nevar atļauties uzturēt divus spēkratus. Viņam ir iPhone 4, kurš droši vien saplīst jau 24 stundu laikā kopš nopirkšanas, un atkal nākas pirkt jaunu. Viņam mājās ir plazmas televizors, kurš perfekti pārraida Dinamo spēles un visus pārējos pekstiņus, kurus parasti skatās vīrieši. Katrā ziņā- modernam cilvēkam ir jābūt pieejamām visām jaunākajām tehnoloģijām, jo nekad nevar zināt kad atkal tiks izgudrots kaut kas jauns un vecais kļūs nelietojams. Modernais cilvēks veco teicienu „Apdomā pirms runā” jau pārfrāzējis „Google it” un savus jautājumus prasa vecajais Gūgles tantei, nemaz nezinot ka viena meklēšana patērē tikpat enerģijas cik jūsu sirds 9 minūtēs. Vēl vairāk- visas meklēšanas Google viena mēneša laikā saražo tikpat daudz CO2 cik auto, nobraucot vienu miljonu kilometru, ar to pietiktu enerģijas, lai mītu velosipēdu 5936 gadus, un spētu darbināt 100 vatu spuldzi 4524 gadus. Modernam cilvēkam obligāti jāapmeklē arī pa kādam koncertam. Var aiziet uz U2 koncertu, kura turnejas laikā sakrājas tik daudz atkritumu cik gada laikā vidēji saražo 6500 cilvēku. Cilvēks aiziet uz koncertu, taču viņu neuztrauc, ka lai neitralizētu visas turnejas atstāto piesārņojumu, būtu jāiestāda 40 236 koki. Kopējais CO2 izmešu daudzums 65 000 tonnas, ir līdzvērtīgs lidojumam no Zemes uz Marsu un atpakaļ!

Modernais cilvēks no Zemes ņem visu jo tā dod un to, ko nedod, paņem pats. Bet kādreiz vecā sieva prasīs atpakaļ. Un tā vien šķiet, ka tas viss notiks pavisam, pavisam drīz.