Meitenes gan jau zina, kā ir tajos brīžos, kad garastāvoklis liek pašai izbrīnīties un palikt neizpratnē, jo nāk bimbulis par neko. Še ku reku, arī man pienāk tāda diena. Tāpēc šoreiz tāds bezsakarīgs raksts.
Sava garastāvokļa iespaidā sāku domāt par cilvēku attiecībām. Precīzāk sakot, par pārīšiem. Ir dažādas variācijas par to, kāda tipa cilvēki t.s. saiet kopā. Mēdz teikt, ka stiprā dzimuma pārstāvju pusītes ir līdzīgas viņu mammām. Vai arī, ka pāri veido personas, kuru intereses ir līdzīgas vai arī pavisam otrādāk – pilnībā atšķirīgas.
Lai vai kā, es tā aizdomājos (kārtējo reizi), ja jau divas personas iepatīkas viens otram, kā rezultātā viņi dibina attiecības, tātad viņi ir apmierināti viens ar otru (savādāk jau nebūtu veidojuši attiecības). Tagad sāku domāt par to, vai tā ir īsta patika, ja viens no partneriem vēlas pilnībā mainīt otru? Ja partneri neapmierina otras pusītes apģērba gaume, matu griezums, gaita, uzvedība un tam līdzīgas lietas, tad kāpēc viņš vispār vēlas būt kopā ar tādu personu? Protams, neviens nav perfekts, bet, manuprāt, ja tev kāds ļoti patīk, tad tu spēj sadzīvot ar otras personas tikumiem un netikumiem. Vai otras personas pārveidošana pēc saviem ieskatiem ir pieņemama attiecībās?
Nu labi, piekrītu, ka mēs reizēm paši sevi neredzam no malas. Tāpēc ir labi, ja ir personas, kas spēj norādīt uz tavām nepilnībām, kuras pats nespēj saskatīt, tādējādi tu vari uzlabot sevi. Bet ir atšķirība vai par tavām nepilnībām vairāk kā gadu norāda kāds paziņa, vai arī cilvēks, ar kuru dali savas jūtas. Kā jau teicu, tas liek aizdomāties vai persona, kura nemitīgi cenšas uzlabot savu partneri, vispār vēlas būt kopā ar tādu cilvēku.
Tā nu ir sanācis, ka es sāku šaubīties, vai es esmu vajadzīga cilvēkam, kas nespēj samierināties ar to kāda es esmu. Man nākas kārtējo reizi noniecināt sevi, jo es neesmu tāda, kādu mani gribētu redzēt citas personas. Man jau tā ir vesela virkne kompleksu, bet ja man šai virknei ir jāpievieno klāt kaut kādi debīli papildinājumi, piemēram, mana neseksīgā gaita, jo es negrozu gurnus, čolka, kas liek izskatīties pēc bērna, tad piedodiet, atvainojiet, bet nebrīnieties par manu uzvedību un šo bezjēdzīgo rakstu!
Neķer kreņķi, iztaisnojies un tas nav nekāds bezsakars.
Ir lietas, kurās iespējams kompromiss, taču es lieliski zinu, par ko Tu runā. Par to, kad jūties kā māla gabals, no kura otrs sadomājis sev kaut ko izveidot. “Tad Tu būsi māksliniece un es iešu uz Tavu izstāžu atklāšanām… zini, es jau Tev atradu kursus, kur Tu varētu pamācīties datorgrafiku.. klau, re, tās frey wille rotas.. klau, bet Tu taču savu plastiku arī varētu veidot tādā stilā..” un es varētu savu “Tunekadmannebūsilaba” rindu turpināt. Nekad nebūsi pietiekami laba! Nekad. Katru reizi, kā atradu kaut ko savu, man tas tika atņemts. Te Tev skicīšu klade, trenējies.. te Tev šitas, te Tev tas. Joptvairazīt – man vairs nav sešpadsmit, es varu pati un tās savas spīguļiem nobērtās, bezgaumīgās vakarkleitas velc pats! Fak jū!
Visam ir savi limiti, arī pārveidošanai.
Var stimulēt un veicināt attīstību, bet nevajag otru lipināt pēc saviem ieskatiem. Tad tas otrs nav vajadzīgs. Vajadzīgs tikai materiāls, no kura uzveidot tādu, kādu gribās.
Kad man sāk diktēt, kur un kādi punktiņi liekami, ziloņus taisot, man gribas pateikt – še, ņem, taisi pats, jo Tu tak zini labāk.
Kni pateica(uzrasktīja) visu to, ko biju iedomājusies, izlasot tavu bēdu stāstu.
Zini, mīļā Dzidriņ, es dziļi, skumīgi nopūšos..
Paliec tāda, kāda tu esi! Domā to, ko un kā pati gribi domāt! Dari to, ko pati vēlies! Nav jēgas mainīties tikai tādēļ, ka kāds cits tā vēlas. Ar ķebli pa muti tam cilvēkam.
oho, prieks, ka ir cilvēki, kuri pat lasa šo blogu un dalās ar savām domām. Liels paldies Tev!!